Ar KRISTĪNI OM-SHANTI tikāmies tieši laikā. Ziniet to sajūtu, kad kāds cilvēks kaut uz brīdi ienācis jūsu dzīvē precīzi un dikti gaidīti? Varētu teikt – tā zīmīgi. Un tieši tā es redzu mūsu sarunu. Viņa ir miers. Viņa ir skaista. Viņa ir sievišķīga. Un viņa ir brīnišķīga mamma!
Tavs “uzvārds” Tev noteikti jau licis piestrādāt pie stāsta, kā pie tāda tiki.
OmShanti - tā ir mantra. Tā atnāca pie manis viegli, tik saprotami un nu ir saaugusi ar manām sajūtām. Es neesmu Indijā saņēmusi svētību no Skolotāja vai saņēmusi dāvanā jaunu vārdu. Nekāda stāsta patiesībā nav. Es sajutu, uzrakstīju un tā tas ir palicis. Un es patiešām ļoti izbaudu OmShanti skanējumu. Viss ir pavisam vienkārši. Man ļoti nepatīk, patiešām nepatīk radīt aprakstu par sevi.
Bet tie, kas Tevi it nemaz nepazīst?
Nu, es nezinu. Skaistākais, kā esmu nosaukta, ir mandalu māksliniece.
Tu esi arī mamma.
Jā, meitai septembrī būs 17 gadi.
Vai atceries to laiku, kad biji jaunā māmiņa?
Jā, ļoti labi. Mana grūtniecība bija tik viegla, priekpilna, un bērniņš bija tik ilgi gaidīts! Draugi no Krievijas vēl pēdējā manas grūtniecības mēnesī, kad kārtoju automašīnas tiesības, teica, ka nemaz neizskatās, ka esmu stāvoklī. Ja vien nebūtu lielā vēdera. Un arī meitiņa piedzima enerģiska, veselīga, dzīvespriecīga. Man šķiet, ka gaidītiem mazuļiem līdzi nāk pilnīgi cita enerģija.
Tu gribēji būt mamma?
Ļoti un jau gana agri. Bija pilna sirds. Šķita, ka man ir tik daudz, ko dot, lai veidotu ģimeni un kļūtu par mammu. Un 24 gadu vecumā satiku meitas tēvu, kurš salīdzinoši ātri teica: "Es gribu bērnu no tevis." Man tas bija medus dvēselei. Likās Dievs manām ilgām saka “jā”.. Pusgadu gan mēs gaidījām, līdz es izlēmu atslābt. Iedevu sev laiku. Izdūru nabā pīrsingu un jau pēc nedēļas tests uzrādīja pozitīvu rezultātu. Es gribēju, lai Dievs atved dvēseli pie manis tad, kad to grib viņš. Jā, es ļoti gribēju būt mamma. Ļoti.
Kāda bija Tava pasaule tolaik?
Pabeidzot 9. klasi, sākās mans pastāvīgais ceļš. Trausla, klusa, introverta, nobijusies meitene satikās ar sevi lielajā pasaulē. Smejos, - laikam Dievs neizturēja manus iekšējos jautājumus un atsūtīja man caur kādu cilvēku pirmo ezotērikas grāmatu. Lasīju un neko nesapratu.. aura, čakras, egregori, enerģija, domu spēks.. un te sākās mans ceļš arī šajā pasaulē. Sāku sevi vērot, izzināt. Šī grāmata kļuva par zināšanu krātuvi.
Kad pasaulē bija jānāk meitiņai, sapratu, ka mana griba pret Dieva gribu ir maziņa. Ka ir jābūt pietātei un jūtībai uz pasauli. Attiecības ar bērna tēti neveidojās tik harmoniski, kā man to gribējās, un es arī nebiju nobriedusi kā sieva, sieviete. Tomēr es mācēju nodalīt attiecības ar meitas tēvu un savu mīlestību uz gaidāmo mazuli.
Tagad saprotu, ka par mani vīrs rūpējas, taču ne manā mīlestības valodā. Par to, ko katram nozīmēja rūpes un mīlestības rīcība, mēs nebijām vienojušies. Arī nezinājām.
Jau tad Tu spēji to saprast un pieņemt?
Es nekad dzīvē neesmu ieņēmusi tādu cietējas lomu. Esmu vienmēr gājusi un darījusi lietas. Man kā sievietei varbūt gribējās rūpīgāku attieksmi, bet kā grūtniecei man nešķita, ka kaut kas nav pareizi – man vienkārši nebija citas pieredzes.
Es nelasīju grāmatas, lai salīdzinātu savu dzīvi ar teorijām un teiktu – re, man tā nav, man ir slikti.
Kā mainījās Tava pasaule, kad meitiņa piedzima?
Esmu sajūtu cilvēks, ļoti spilgti atceros dienu, kad viņa dzima. Man šķita, ka tagad tā iekrātā vai no jauna dzimusī mīlestības šķautne varēs beidzot izpausties. Ilgi brīnījos, cik daudz mīlestības var būt cilvēkā.
Joprojām domāju, ka bērns sievietei ir iespēja izpildīt to, kāpēc mēs vispār esam nākušas uz šo pasauli.
Es kā sieviete piedzimu tad, kad man piedzima meita. Tas, protams, nav viennozīmīgi, jo es zinu daudz sievišķīgas sievietes, kurām bērnu nav. Manā gadījumā meita pamodināja tādu tīru beznosacījuma mīlestību, kāda citos apstākļos manī neuzplauka. Bērns manī pavēra lielāku mērķtiecību un drosmi, tādu vīrišķīgu spēku. Un, ja sievietei ir kaut kur “atļauts” izteikt savu vīrišķo enerģiju, tad tas ir bizness un bērns.
Kādā ziņā atļauts?
Ja mēs savu vīrišķību izpaudīsim mājās, ģimenē, mēs grausim savu vīrieti. Vīrišķā enerģija atbild par lēmumu pieņemšanu, un tas, kurš pieņem lēmumu, tas uzņemas atbildību. Un par cik vesels, normāls vīrietis grib uzņemties atbildību, tad aktīva sieviete panāks, ka vīrietis kļūs mazāk aktīvs. Un te nav jautājums par to, vai tas ir labi vai slikti, bet vai es to gribu. Mēs visbiežāk gribam stipru plecu sev blakus, tāpēc mājās savu vīrišķo enerģiju labāk izslēgt. Bet attiecībās ar bērniem un radošajiem procesiem tā der un ir pat vajadzīga.
Kā Tu savienoji darbu un bērna audzināšanu?
Zini, es nesavienoju. Ja agrāk bērns bija pakārtots garajām darba stundām, tad vienu dienu sapratu, ka vēlos savu darbu pakārtot bērna vajadzībām. Atceros, kā cēlos agri no rītiem, lai rastu laiku meditācijai, jogai, tad aizmigušu bērnu apģērbu, ieliku auto, pie bērnudārza pamodināju, ienesu, atstāju.. Sirds lūza, braucot uz darbu, un nevarēju sagaidīt mirkli, kad būšu dārziņā un redzēšu savu mazo meitiņu. Fonā darbam - vainas sajūta. Pārbraucot mājas, biju tik izsmelta, ka nespēju parunāt. Par kādu enerģijas došanu bērnam, vīram varēja tolaik runāt?
Un notika lūzums. Es skaidri sapratu, ka, esot šajā sistēmā, manu bērnu izaudzinās sveši cilvēki, un es pat nepamanīšu mirkli, kad bērns būs pieaudzis un.. dosies savā dzīvē.
Skaidri sajutu, ka gribu būt mamma, ka man patīk būt mammai, ka gribu citādāk. Kā? Man nebija ne jausmas, bet gribēju dzīvot, mīlot savu bērnu ar reālu rīcību, un esot blakus.
Uzrakstīju atlūgumu. Aizgāju no darba. Valstī bija krīze un visi man teica, cik tieši neprātīgi to darīt ir laikā, kad cilvēki baidās no atlaišanas. Bet es sapratu, ka manī pašā ir vēl lielāka krīze, kā valstī.. Nodevos garīgām praksēm, padziļināti apguvu visu, kas nāca viegli manā ceļā, bet visvairāk lūdzu Dievu, lai parāda man to ceļu, kas nevestu mani prom no sevis un dotu iespēju kļūt finansiāli stabilai, saglabājot laiku meitai.
Cik ilgi tā dzīvoji?
Tas bija vesels gads, kurā izvērtēju ne tikai sevi, bet arī savu laulības dzīvi. Redzēju, ka esmu strupceļā. Ka man patiesībā nav nekā, ko iedot. Ka esmu tukša, bezspēcīga, nav man pietiekošas sievišķās gudrības. Ka esmu nometusies uz ceļiem, ubagojot mīlestību. Un blakus lēmumam aiziet no darba, pieņēmu lēmumu.. aiziet no vīra.
Tas bija ārkārtīgi sāpīgs lēmums. Emocionālās tuvības nebija, un tas padarīja šķiršanos tikai formālu. Sekoja garas un aizvainojumu, sāpju pilnas sarunas. Bet mana vērša daba ir stipra savā spītīgumā.
Attiecības un laulība nav paredzētas, lai ciestu. Tajās ir jāienes kas vairāk par vēlmi pēc mīlestības. Ir jāpiepilda sevi, lai būtu ko dot vienam otram.
Lai līdz šādam lēmumam nonāktu, tika izsmelti visi kompromisi manā prātā. Un kaut kad tas vadzis vienkārši lūza. Paņemot savu septiņus gadus mazo meitu, devos.. nekurienē.
Kur Tu aizgāji?
No liela, skaista dzīvokļa es nonācu komunālajā dzīvoklī, kur sāku lipināt sevi kopā pa gabaliņam. Protams, ka es uztraucos par to, ka esmu bērnam atņēmusi draugus, ģimeni, bet es tik stipri zināju, ka ne bērna, vīra, mantas, statusa, baiļu dēļ ir jādzīvo, bet dēļ tā, lai mēs būtu laimīgi! Mums visiem ir tiesības būt laimīgiem. Un, ja es laulībā nejūtos laimīgi, kaut kas nestrādā pareizi, un, ja nav emocionālās tuvības, lai situāciju labotu, nav sevi jāmoka.
Vai Tev nebija šī sajūta, ka par maz ir mēģināts, varbūt tomēr izdosies laulību saglābt?
Jā, es biju nolēmusi glābt...un nesapratu, ka pirms ko glābjam, ir jāsaprot, cik cilvēku ir attiecībās. Divi!
Ja vienam šķiet, ka attiecības ir nonākušas krīzē, bet otrs par to nenojauš vai atsakās uz attiecībām paskatīties reāli, vai tā viņam vispār nav problēma, cik tā ir utopiska ideja kaut ko glābt!
Bet es lasīju, klausījos senās Vēdas, apguvu numeroloģiju, astroloģiju un sevi laboju, laboju.. Taču par pamatu ņemot bailes, ko tolaik neapzinājos. Bailes pazaudēt, bailes neattaisnot pašai uz sevi liktās cerības būt “labai sievai”, bailes neattaisnot vīra gaidas, bailes, bailes, bailes... Un nekas no Senajām Vēdām un prasmi būt pazemīgākai savam vīram nestrādā, ja starp cilvēkiem nav emocionālas tuvības un pašas svarīgākās “līmes” - mīlestības. Tāda nu ir mana pārliecība.
Pretējā gadījumā, pie esošās vainas sajūtas klāt nāk tas, ko stāsta vēdiskās zināšanas par to, cik atbildīga sieviete ir vīrieša priekšā.
Mums ir jāiemācās būt atbildīgiem pašiem savas dzīves priekšā, savā priekšā. Nevar gaidīt laimi laulībā, ka otrs to iedos.. nekādi!
Mans pirmais vīrs ir lielākais skolotājs, kādu varēju satikt savā dzīvē. Sievietes un katra cilvēka uzdevums uz zemes ir mācīties, izzināt sevi, savu sajūtu pasauli, apzināties savas vēlmes, cienīt savu pasauli. Es sāku studēt psiholoģiju un attiecību iekšējo būtību caur dažādām prizmām. Un mani tas aizrāva, ierāva arvien dziļāk attiecību skaistuma un grūtību izpētē.
Kā Tu liki sevi kopā pēc tam, kad aizgāji?
Es biju nonākusi tajā brīnumainajā punktā, kurā cilvēks saprot, ka viss tas, pie kā agrāk turējos, pie kā biju pieķērusies un aizslēpusies, ir zudis. Mājas, ģimene, finansiālā labklājība, darbs...Viss tas, aiz kā biju turējusies, negribot uzņemties atbildību par savu dzīvi un pieņemt lēmumus, skaidri jūtot, ka neatrodos vietā, kur mana Dvēsele grib patiesi būt, bija zudis.
Biju bez darba, bez ienākumiem, bez iespējama atbalsta no ģimenes puses, bez savas gultas, bez bērna gultiņas.. Bet vissvarīgākais, kā man tobrīd nebija, - sievišķās pašapziņas, pašcieņas, iekšēja spēka, ticības sev un mīlestības uz sevi. Man nebija paša galvenā. Man nebija manis.
Tas patiesi ir svētīgs mirklis, kurā bija atkailinājusies patiesība par sevi. Tad vairs nav kur sprukt. Mana dvēsele bija beidzot skaļāka par manam bailēm.
Vai vīrs cīnījās par Tevi?
Zini, tā cīņa ir tāda izvērtējama lieta. Citreiz cilvēks vēlas atgriezt otru, jo ir sapratis, ka kaut kā ne tā dzīvojis, un kopā grib izprast, kas ir tas, kas jāsalabo. Ka to grib abi. Bet citreiz cilvēks otru vēlas atpakaļ tāpēc, lai tas būtu savā “vietā”. Sev. Lai tā tukšā vieta neizskatās tik neglīti.
Ja cilvēks ar sevi sāk strādāt, viņš tīra savus iekšējos blokus. Ja attiecībās otrs to nedara un ar šiem blokiem staigā, tad otram nepatīk tava “jaunā” enerģija, otrs gribēs, lai esi cieši līdzās, ne kā balons lido tur, kur tev ir labi. Un es to nesaku nosodoši. Tā vienkārši tolaik bija. Es nezināju, uz kurieni es kā balons lidošu, bet gribēju lielāku telpu ap sevi. Pat nezināju, ko tajā telpā darīšu. Kā tāds apmaldījies cilvēks lielā istabā, bet es jutu, ka ir jāiet tālāk. Tad es sapratu, ka visus šos gadus es mēģināju sevi pierunāt ar prātu.
Bailes?
Jā, viennozīmīgi. Mūsu dzīvi vispār vada tikai divas enerģijas – bailes vai mīlestība. Vai es ticu, ka viss, kas notiek, notiek pareizi, vai es pieķeros bailēm un tam, ko izdomāju ar galvu. Un esmu sapratusi, ka mans šīs zemes uzdevums ir mācīties nepieķerties, jo man tas ir grūti. Un par pieķeršanos mēs dārgi maksājam.
Es biju pieķērusies visam – statusam, stāvoklim, finansēm.. Un nav cita veida, kā pārbaudīt, vai esi tam pieķēries, kā palaižot visu vaļā un uzdodot sev jautājumu – kas esmu bez tā visa? Tas ir brīnišķīgs mirklis, ko novēlu piedzīvot ikvienam.
Tam gan vajadzīga liela drosme. Un īstenībā jau mēs neviens neesam tas viss, kas mums apkārt ir “apkarināts”, kas it kā veido mūs. Tas bija mans piedzimšanas mirklis.
Cik Tev tolaik bija gadu?
Tas bija manas laulības šķiršanas laiks.. 32 gadi.
Tolaik ļoti daudz par pasaules kārtību jau biji sapratusi.
Es gan teiktu, ka biju atradusi daudz informāciju, bet sapratusi vēl daudz es tomēr nebiju. Kamēr mēs neskatāmies savās bailēs, mēs nevaram izaugt. Ir ērti dzīvot ērtā vidē, nav jāskatās sevī – dzīvo tajā debesmannā! Tā tas bija man. Biju materiāli ļoti labi nodrošināta. Sarežģītāk ir paskatīties uz savu dvēseli tuvplānā.
Vai Tevī nebija tāda uzstādījuma, ka jābūt labai sievai – un labas sievas dara tā. Vai labai mammai – un labas mammas taču dara tā..
Bet kas to prasa no mums? Mēs izlasām kaut kādus skaistus stāstus un savā dzīvē gribam to svešo dzīvi dzīvot.
Neviens no mums neko neprasa. Neviens neprasa mums būt labām mammām, jo neviens taču nezina, kas tas ir.
Un tad mēs kaut kam sekojam, kādām idejām, līdz attālināmies no sevis tik ļoti, ka nemaz nezinām, kāda mamma es esmu.
Kādas ir Tavas attiecības ar Tavu mammu?
Dzīvojām laukos, bija lopi, bijām trīs bērni un viena mamma. Atceros epizodi, kurā emocionāli atvērtas sarunas laikā sapratu, cik esmu savai mammai tuva. Un es to sajūtu paņēmu līdzi, nolemjot, ka tieši šo es vēlos dot saviem bērniem. Tā es ar savu meitu augu – visu laiku runājot. Kad mans bērns pabeidza devīto klasi, viņa pienāca man klāt un teica: “Paldies, mammu, ka mani izaudzināji, ne liki izaugt, kamēr pati biji darbā pie datora. Ka Tu mani sagaidīgi ar siltu zupu mājās, un ka es vienmēr varēju ar tevi runāt.” Viņa man uzdāvināja dāvanu savā izlaidumā. Lai gan to, cik tā ir milzīga, viņa sapratīs, kad pašai būs bērniņi.
Tu aizgāji no savām bērnības mājām ļoti agri.
Pusaudžu vecumā bērnam pati daba saka: “Tev ir enerģija, kurai ceļš ir jāatrod pašam.” Bet, lai tas notiktu, ir jāatdalās no mammas. Daba saka: “Atdalies”, bet prāts saka: “Es viņu zaudēju.” Un šīs divas šķautnes savā starpā konfliktē. Bērnam uz savu “dievu mammu” un “dievu tēti” ir nevis ticība, bet uzticēšanās. Absolūta paļaušanās. Un pusaudžu vecumā daba liek atdalīties, kas rosina iekšējo konfliktu. Un tajā brīdī liela nozīme ir tam, kādi ir vecāki – kā viņi ir auguši, ko viņiem nozīmē atlaist savu bērnu, kā būt pašam, ne izdzīt bērnu no nama, bet būt pašam. Ja vecāki paši nav piedzīvojuši šādu mīlestību pret sevi bērnībā, tad liela iespēja, ka savs bērns tiek paņemts kā materiāls, uz ko izpaust savu mīlestību, kā pašam realizēties. Tad vecākam ir grūti palaist vaļā, un arī bērns nesaprot, kāpēc tiek pieturēts.
Bet tagad jau mēs esam izauguši, un mums vairs nav jāsaka: “Mammu, kāpēc tu mani nemīlēji, samīļo mani!” Tagad ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, ir jāierauga, ar ko es moku savu partneri, un sev pašam (!) tas jāiedod.
Un Dievam bija savi plāni, acīmredzot, nolikt mani ļoti tuvu cilvēkiem, lai ar tiem mijiedarbotos, iemācītos sadzirdēt un ieraudzīt gan sevi, gan citus. Lai pārstātu no cilvēkiem baidīties, neuzticēties, slēpties un izvairīties. Jā, par Visuma humora sajūtu es bieži sajūsminos. Tagad varu teikt, ka mūs mīl tik un tā, kā mūs ir jāmīl. Tolaik vēl putrojos zināšanās, nesapratu to.
Bet tad pienāca diena, kad Tu skaidri saprati, ko vēlies darīt savā dzīvē?
Par Visuma humoru runājot.. Vienā dienā mani labākie draugi no Liepājas man saka: “Es tavā vietā mācītos par frizieri.” “Nekad mūžā, kāpēc gan, man taču ir divas augstākās izglītības,” nodomāju. Bet tad atcerējos, ka laiku atpakaļ jau savu darbību esmu reģistrējusi kā “friziera pakalpojumi” un pie sevis nosmējos. Zīme. Un tā nu es šajā lauciņā iegāju.
Es pāris mēnešus pastāvēju blakus frizierim un sapratu, ka esmu iemācījusies tikai slaucīt grīdu, pienest kafiju un mazgāt galvu. (Smejamies.) Bet mana reālā situācija ir tāda, ka man ir jāpabaro bērns un man nav nekāda finansiālā atbalsta. Es varu tikai pasmieties par to, kā manu dzīvi ir vadījis kāds augstāks spēks. Tā nu es vienu dienu saņemu zvanu no kādas frizētavas vadītājas, kas man saka: “Dzirdēju, ka tu meklē darbu, nāc strādāt.” Uz ko es atbildu: “Ziniet, es neko nemāku. Patiešām.” Viņa saka: “Nu nāc, izmazgā galvu, un es ņemšu tevi darbā, kaut kad jau ir jāsāk!” Un es nodomāju - galvu mazgāt gan es māku. (Smejamies.) Es aizgāju, un viņa mani pieņēma darbā. Nākamajā dienā no reģistratūras man zvana un saka: “Ir vesela rinda, nāciet uz darbu.”
Es aizeju un saprotu, ka nezinu, ko ar tiem cilvēkiem darīt. Atnāk vīrietis, kam galvas augšā nav matu, bet apkārt nedaudz ir. Viņš man stāsta, cik skaistu griezumu viņam vajag, jo viņš ir bokseris, bet es tajā brīdī domāju, - vai to galvas pliko daļu drīkst mazgāt?
(Smejamies.) Es nezināju pat elementāras lietas! Uztaisīju nopietnu sejas izteiksmi un teicu sev: “Es zinu to, ko es zinu, un ko es varu, es izdarīšu uz vislabāko.” Un kaut kā tā karjera aizgāja. (Smejamies.)
Tu taču mācījies paralēli šo visu?
Tikai uz klientiem un internetā - mājās skatījos youtube.com video, lasīju, pētīju, jo man nebija naudas tolaik kursiem. Es uztvēru to, kā mākslu! Un ievēroju, ka pie manis cilvēki patiesībā nāk parunāties. Mati ir otršķirīgi.
Tad man ļoti gribējās nokļūt frizieru seminārā Jūrmalā, bet domāju: "Vai tu traks? 200 eiro biļete!" Bet iedomājies, man pēkšņi šo biļeti uzdāvināja! Es aizbraucu, klīstu starp frizieriem, un lekcijas laikā iznāk viens lektors, un es nodomāju: “Pie tāda cilvēka gan es gribētu strādāt, viņš ir ar augstu iekšējo inteliģenci, mierpilns, vīrišķīgs ar skaidru vīziju bez kripatiņas augstprātības.” Un tā nu dzīvē salikās, ka pēc trim dienām man zvana telefons: "Čau, te Sergejs, es dzirdēju, ka tu meklē darbu." Es aizgāju uz šo salonu un skatos – tas ir tas vīrietis no semināra! Un es viņam saku: “Es nevaru strādāt tik labā salonā!” (Smejamies.) Viņš mani pieņēma darbā un es nostrādāju tur astoņus gadus. Šogad februārī nomainīju salonu un aizgāju pie saviem labākajiem draugiem, kas man sākumā teica, ka man jāmācās par frizieri. Bet es šo darbiņu daru tikai divas reizes nedēļā.
Kā vaļasprieku?
Es šobrīd dzīvoju, kā totāla sieviete. Plūstu. Nevaru paņemt čemodānu ar naudu un aizvest meitu uz mēnesi uz Bali. Bet es varu iedot sev visu to, kas pieder brīvam cilvēkam. Man nav darba, man ir daudz hobiju.
Burvīgi! Un ja tas dod tādu piepildījumu un sirdsmieru – super!
Es absolūti neatbilstu nekādiem šodienas veiksmīgās sievietes standartiem, jo man nav lielas, skaistas mašīnas, man nav dimantu mājās kastē, man nav liela dzīvokļa ar baltu virtuvi un nekāda lielā biznesmene arī es neesmu. Bet es beidzot esmu laimīga. Jo man ir viss cits, par ko agrāk nevarēju pat nojaust, ka tieši tas mani darīs laimīgu. Un man tik ļoti gribētos, lai sievietes notic, ka nav jāiet pakaļ tam, kas ir citiem.
No tā, kas ir citiem, vajag iedvesmoties. Iet pakaļ vajag tam, kas ir katram savā sirsniņā.
Un Tavā sirsniņā ir arī burvīgi mandalu mākslas darbi!
Esmu tik laimīga, skatoties uz tām mandalām, kas caur mani zīmējas. Skatos un domāju: “Vāu! To tiešām radu es?” Tad esmu laimīga un lepna par sevi. Bet visvairāk esmu laimīga par Dieva klātbūtni man katru dienu – es jūtu eņģeļu, augstāku spēku klātbūtni un tiešām esmu pateicīga. Es agrāk gāju kārtot pasauli pati. Tagad esmu iemācījusies ļauties un ļaut Dievam par sevi parūpēties.
Sieviete ir ļaušanās, bet, lai ļautos, ir jāprot uzticēties.
Man šis mehānisms bija salūzis, es spēru mazus solīšus uz priekšu. Pa vienam.
Zini, tu man tik daudz ko atklāji par sevi arī pirms es ieslēdzu diktafonu, ka saprastu arī, ja par savu dzīvi runātu kā drāmu. (Smejamies.)
Es nekad mūžā tā uz savu dzīvi neesmu skatījusies. Es tiešām redzu, cik loģiskā un skaistā secībā viss ir noticis. Kad augstskolā studēju psiholoģiju, sapratu, ka viens ir tas, kāda ir realitāte, bet pavisam kas cits – kā uz šo realitāti mēs skatāmies.
Tagad es zinu, ka sāpes man vienmēr likušas augt. Un es joprojām neesmu atbrīvota no sāpēm un pāridarījumiem, mana dzīve nav Leiputrija un debesmannā, bet es esmu ar sevi ļoti apmierināta. Un citas laimes jau pasaulē nemaz nav.
***
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.
Comments