Satura veidotāja Kristīne Beitika ar vīru Artūru ir vecāki divām meitiņām - Elizabetei (2,5 gadi) un Katrīnai (4 mēneši). “Neierakstījos zem modernā tēmtura #divizemdivi,” Kristīne smejas, it kā mazo starpību ar vīru būtu plānojuši. Tieši pretēji - lai kļūtu par vecākiem, teju nekas nav bijis kā plānots. Ceļš līdz meitiņām bijis garš un sāpīgu emociju pilns. Tomēr šodien tas viss jau aiz muguras. Šodien jāstājas pretī grūtībām, kas zināmas teju katrā mājā ar maziem un pavisam maziem bērniņiem.
“Bērnkopība ir tāds ceļojums!” sarunas beigās man teiks Kristīne. “Tik daudz taisnību, tik daudz ieteikumu, dažādas literatūras un padomu! Bet zini, esmu sapratusi, ka man visa tā pietiek. Nu ir gana.” Skatīšos uz viņu un smaidīšu - tā uz dzīvi ļoti bieži raugās divu un vairāk bērniņu mammas. “Ja gaidot pirmo meitu, noklausījos kādus piecus kursus, tad, gaidot mazāko, biju apņēmusies noklausīties vienu kursu - un to pašu līdz galam nenoklausījos,” Kristīne smejas. “Šajā reizē es zināju, ka ZINU PIETIEKAMI, un manai drošības izjūtai pietika vien ar savu vecmāti dzemdībās.”
Kāda ir jūsu ikdiena ar diviem tik maziem bērniem?
Vēl nesen domāju, kā par šo jūtos. Jāsaka - kūņojamies, jo dzīvojam tādā savā kūniņā, diena un nakts sajukušas kopā. Reizēm nespēju beigt brīnīties, cik daudz spēka, pacietības un varēšanas manī ir. Pat tad, kad jūtos samocīta, naktīs kā pulkstenītis mostos uz katru bērnu elpas vilcienu. Otra lieta, ko spēcīgi izjūtu, ka vecākajai meitai gribas iedot vēl vairāk, kā pirms māsas piedzimšanas. Manī ir vainas izjūta par to, ka vairs neesmu tikai viņai vienai. Gribas izveidot saikni, kas man ir tikai ar viņu. Patiesībā es nezinu, vai tas ir iespējams, vai manis nepaliek mazāk. Es gribu spēt atsaukties viņas vajadzībām un vēlmēm, tāpat kā agrāk. Vēlos abām meitām dot drošības sajūtu, ka es esmu tepat. Manā gadījumā vecākā meita joprojām ir tik maza! Citas mammas pirms otrā bērna mani brīdināja - “lielais” uz maziņās fona būs tik liels! Un cik ļoti mani tā frāze kaitināja, kā es dusmojos! Elizabete tā pēkšņi nebūs nekāds “lielais”!
Un kā bija, kad atgriezies ar bēbīti mājās?
Tieši tā arī bija! (Smejas.) Es vienkārši biju šokā! Elizabete uz Katrīnas fona tiešām ķermeniski bija tik liela! Vēl pagājušajā naktī domāju - pa kuru laiku viņa tik gara izaugusi?
Vai mazā vecumu starpība bija apzināts lēmums? Kā saka - pie vieniem pamperiem?
Jā un nē. Elizabete no brīža, kad sākām plānot, pie mums nāca ilgi. Esmu par to rakstījusi arī savā Instagram kontā. Man bija operācija, izgājām cauri lielam pārdzīvojumam. Tieši tāpēc, ka pirmajā reizē ilgi nevarēju palikt stāvoklī, šoreiz nezināju, ko gaidīt. Man bija bailes, ka tas atkal prasīs gadus. Bet zināju, ka otro bērnu es tiešām vēlos. Pie pirmā bērna ieguldījām tik lielus emocionālos resursus, ka ar vīru smējāmies - nemaz nav izdevīgi palikt tikai ar vienu. Mēs gribējām, bet nedomājām, ka sanāks tik ātri. Bet vispār man patīk arī doma “pie vieniem pamperiem”.
Ikdienā jūti šo mazo starpību?
Jā, jūtu gan. Kopumā Elizabete ir mīļa pret māsu, pat negaidīju, ka būs tik mīļa. Viņa mani ļoti atdarina - grib mazo māsu mīļot un bučot. Tomēr Elizabete joprojām ir maza, un ir tik svarīgi, ka šajā brīdī viņu neatgrūžu, nelieku viņai pieaugt. Es nevaru atļauties teikt “pacieties, tu esi liela meitene” - tas nav iespējams, viņa nemāk paciesties. Tāpat “lielais divgadnieks” pagaidām nevar pateikt, ko viņš domā. Elizabete ir ļoti jūtīga, viņa reaģē uz katru asāku vārdu mūsu ar vīru starpā. Sākumā domājām, ka vīrs gulēs ar Elizabeti, bet es ar Katrīnu, tomēr vīram gāja grūti ar vecākās meitas aizmidzināšanu. Es vairs nevarēju klausīties, kā Elizabete mani naktīs sauc, tāpēc nolēmu, ka gulēšu ar abiem bērniem, bet vīrs gulēs uz dīvāna. Tāpat divgadniecei ir daudz enerģijas - un lai gan organizējam ārā iešanu, ir dienas, kad es vienkārši nevaru tam visam saņemties - kamēr pabaro un saģērb vienu, tad otru - viens aizmieg, otrs aizmieg.. Tad vīrs iziet ārā viens ar Elizabeti, regulāri pieslēdzam manu mammu, kas dzīvo netālu.
Tas patiesībā ir lielākais izaicinājums šobrīd - lai mēs šīm pārmaiņām tiktu cauri maksimāli iejūtīgi.
Izklausās pēc tāda izdzīvošanas režīma.
Mazliet, jā. Tieši pēc dzemdībām mana mamma, kam bieži lūdzam palīdzību, saslima ar Covid, tad es izjutu, cik grūti ir kādam citam lūgt palīdzību, un kā tas ir, kad tev atsaka. Pēkšņi šķiet, ka, paliekot ar vienu bērnu, tu atpūties.
Zini, vīram tūlīt jāatgriežas darbā, bet man šķiet, ka viņš to darīs ar prieku. (Smejas.)
Es skatos, ka esi daudz Instagramā, un domāju - kā tev tam pietiek laika un enerģijas?
Esmu aktīvas dabas, arī šobrīd turpinu darboties dažādos projektos - man ir grūti, bet reizē arī gribas. Tādas pretrunas manī - kāpēc es to daru, es taču varētu to visu nedarīt un ļauties tikai bērnkopībai, bet mums ir savs ģimenes uzņēmums, man patīk uzņemties atbildību par saviem ienākumiem, nevaru pamest visu, jo pēc tam tad būs jāsāk viss no jauna. Kad man pieteicās Elizabete, aizgāju prom no oficiāla darba un sāku savus privātos projektus. Šobrīd tam ir grūti atrast laiku - tie ir brīži, kad kāds paņem vecāko bērnu un mazākais guļ. Vakar naktī pamodos, man bija spēks un pāris stundas padarbojos Instagramā - ieplānoju divus ierakstus un saliku storijus, kam man neatlika laika visu iepriekšējo nedēļu. Sešos aizgāju gulēt, septiņos pamodās Elizabete, un tad gan es domāju “kāpēc šonakt strādāju”.
Sanāk, ka dzīvoju uz kaut kā rēķina - kaut ko iegūstu, kaut ko upurēju. Bet nedarīt neko un būt tikai mamma uz pilnu slodzi es nespētu. Tas nav man.
Tāpat esmu daļa no komandas, kas pāris klientiem uztur sociālos tīklus. Daudz darbu notiek pastāvīgi, bet kaut kam ir vajadzīga mana iesaiste. Esmu ideju ģenerators, bet reizēm izdomāju pasākumu, nepadomājot, ka to noorganizēt ar diviem maziem bērniem būs grūti.
Vai plāno atgriezties “Māmiņu klubā”?
Kad sāku strādāt “Māmiņklubā”, Elizabetei bija četri mēneši. Tolaik mana mamma brauca līdzi pieskatīt Elizabeti. Lai gan šī pieredze sniedza man vērtīgu profesionālo izaugsmi un jaunus kontaktus, tas tomēr arī pārāk daudz no manis paņēma. Ne vienmēr meita sadarbojās. Bija reizes, kad viņa aizkadrā niķojas, kamēr es cenšos koncentrēties, lai atcerētos tekstu, un dzirdētu, ko cilvēks intervijā man pretī saka. Meita raud, un jūtu, ka man tek piens! Grūts bija arī pats ceļš no Ogres uz Rīgu turp un atpakaļ. Lai gan tā ir tikai stunda, tajā periodā katrs brauciens ar auto bija izaicinājums.
Nekad nevarēja paredzēt vai viņa iemigs, vai visu ceļu raudās. Bija reizes, kad 40 minūšu maršrutā es stājos malā 7 reizes. Tas bija trakums..
Sapratu, ka vairs nevaru šo darīt, ka tas no manis paņem pārāk daudz. Joprojām turpinu veidot saturu sociālajos tīklos. Tas sagādā prieku, to varu apvienot ar savu šī brīža dzīvi. Cenšos piesaistīt palīgus, brīžiem izjūtu trauksmi, bet prātā nejūku. (Smaida.) Darbošanās “man iedod mazliet sevi”, sajūtu, ka neesmu tikai mamma.
Mazi bērni ļoti pārbauda arī attiecības, piekrīti?
Man šķiet, ka pārim ar jaundzimušo pirmajā gadā ar likumu vajadzētu likt iet terapijā. (Smejas.) Ar attiecībām, šķiet, ir līdzīgi, kā ar mašīnas tiesībām - ar pirmo bērnu uz ceļa tu esi nepārliecināts braucējs. Ar otro bērnu tu brauc drošāk un jau vari ne tikai stūrēt, bet arī sarunāties ar citiem pasažieriem salonā. Mēs ar vīru sapratām, ka attiecībām būs jauns cēliens, jau tad, kad kļuvām par vecākiem pirmo reizi. Un lai gan esam kopā 16 gadus, tik dziļas attiecības, kā mums ir šobrīd, mums nav bijušas nekad iepriekš - tieši pateicoties tam, kam ejam cauri tagad. Visu savu dzīvi biju aktīva, tagad, esot ar bērniem tik daudz mājās, pat nenojautu, cik lielas pārmaiņas tās būs man pašai kā personībai. Bieži uzdodu sev jautājumu - “Kas notiek manī?” Jo tikai tad, kad spēj uz šo atbildēt sev, vari otru ieraudzīt citādāk. Mēs pat nepamanām, kā ikdienā no partnera sākam prasīt daudz vairāk, jo patiesībā nespējam apmierināt paši savas vajadzības.
Ar vīru uzsākām pāru terapiju, jo manī auga aizvainojums - viņš pat nemācēja elpot man pa prātam! Viņš naktīs guļ, es neguļu un man gribas iemest viņam ar čību! Un kā viņš var no rīta teikt, ka nav izgulējies, ja es redzēju, kā viņš gulēja, jo es negulēju! Kad viņš saka - “Esmu piekusis darbā”, es atbildu “Ko tu runā, tu tur ej atpūsties!” Trakums, jā. Bet šādi dialogi skan klusiņām galvās un tiek skaļi izkliegti virtuvēs tik daudzās ģimenēs ar bēbīšiem! Kā to izairēt cieņpilni?
Lūk, jautājums, ko mums ir atbildība un pienākums risināt. Pāru terapijā notiek maģiskas lietas, un savu terapeitu nav nemaz tik viegli atrast. Svarīgi, ka terapeits neatbalsta vienu vairāk kā otru, neiestājas kāda pusē. Speciālists ir kā attiecību tulks, viņš parāda, kas slēpjas aiz dusmām un aizvainojuma, kāda vajadzība slēpjas zem konfliktsituācijas. Man vīrs beidzot sāk runāt, un es ieraugu lietas, ko viņš jau dara. Cik daudz nes uz saviem pleciem! Un arī viņš tomēr nogurst. Mans ego pamazām brūk, un es ieraugu viņu aiz tā. Terapija mums nākusi ļoti par labu.
Tas ir interesanti, ka cilvēka dabā ir sagaidīt krīzi un tikai tad meklēt palīdzību, ja vispār to izvēlamies meklēt.
Jā, izšķirties reizēm ir vieglākais ceļš. Vai izraut sāpošo zobu. Bet aizejot pie zobārsta profilaktiski, potenciālās briesmas iespējams novērst ar daudz mazākām pūlēm, vai ne? Mēs jau esam tendēti savu cauro zobu iet labot tikai tad, kad sāp. Tomēr es varu saprast cilvēkus, kas negrib iet terapijā - tas galīgi nav viegli. Celt augšā lietas un runāt par sajūtām, kārtot piedzīvoto pa plauktiem - tas var būt tik ļoti grūti! Un tajā pašā laikā, kad tas ir paveikts, ir tik milzīgs atvieglojums! Kad izej tam cauri, kad tas zobs ir salabots, varam savu partneri ieraudzīt citādāk un atkal viņā iemīlēties. Tas ir kaut kas tik skaists!
Viss sāpīgais un savandītais patiesībā var atklāt, cik ļoti mīlam viens otru, tikai šajā brīdī nespējam to ieraudzīt.
Ar noteikumu, ka izvēlamies lietas kārtot. Vai tev vīrs bija jāpierunā uzsākt terapiju?
Mans vīrs ir klasiskais vīrietis - tur visu sevī, lai otru nesāpinātu, pats varot tikt galā ar visām problēmām. No sērijas “ja es to neizrādu, tad tas nenotiek”. (Smaida.) Kāpēc viņš piekrita? Jo mīl mani, tā viņš parāda, ka esmu viņam svarīga. Viņš tikai tagad mācās runāt par savām sajūtām, un man ne vienmēr ir viegli to dzirdēt. Ir lietas, kas 15 gadu laikā ir tik ļoti nostiprinājušās, ka ar pāris sesijām nepietiek, lai to mainītu. Bet mēs to darām, jo mūsu bērni mācās no tā, kā mēs runājam viens ar otru, kā mēs izrādām vai neizrādām emocijas, kā veidojam attiecība. Ah, cik daudz mums vēl darba priekšā! Bet mūs motivē mūsu meitas.
Viens ir gadu gaitā iestaigātās taciņas, bet otrs - paraugs no izcelsmes ģimenēm.
Mana mamma diemžēl lielu savas dzīves daļu bija atkarīga no alkohola, tētim bija cita ģimene, es uzaugu ar omīti. Vīrs auga bez tēva no septiņu gadu vecuma. Savas bērnības dēļ mazliet uztraucos, lai neaizeju savu bērnu pāraprūpē. Arī tāpēc ir labi, ka ir otrs bērns - tas atsvaidzina un ļauj pirmo bērnu dabiski atlaist.
Mēs teju katrs sevī nēsājam dažādas bērnības traumatiskās pieredzes, padomju laiks atstājis sekas. Tomēr savu bērnību vēl terapijā nerisinu, pagaidām vēl tas ir pārāk sāpīgi.
Kad kļuvu par mammu, piedzīvoju baigo atklāsmi, ko vispār nozīmē būt mammai. Līdz šim nenovērtēju, kā tas ir. Tagad redzu, cik neiejūtīga biju pret draudzenēm ar maziem bērniem, kad man to vēl nebija. Pat neiedomājos pajautāt, kā viņas jūtas, piedāvāt palīdzību. Tā vietā aicināju tusēt un nesapratu, kāpēc tas nav iespējams. Cik kaitinoši bija tie mani apgarotie storiji, kur katru dienu veltu sev laiku, eju sportot! Mani kaitinātu mani tā laika Instagram posti.
Tu nevarēji to zināt..
Ļoti labi atceros savu dzīvi pirms bērniem. Tāpat bija savi pārdzīvojumi, savi iemesli, kāpēc nav laika, biju aizņemta ar darbā. Es nevarēju pat ar mazāko smadzeņu daļu apjaust, ka bērni ienesīs tik milzīgas pārmaiņas manī! Šobrīd dabiski sanāk vairāk laika pavadīt ar draugiem un paziņām, kuriem arī ir bērni, jo man gribas runāt par ikdienišķajiem pārdzīvojumiem ar bērniem un es saprotu, ka draudzenes, kurām nav bērnu, to vienkārši ilgstoši neizturēs. (Smejas.) Es ticu, ka, gadiem ejot, tas mainīsies, vai arī iemācīšos, ka kādu draudzību vienkārši nākas palaist brīvāk, jo mēs maināmies.
Vai tu vēlies padalīties Katrīnas pasaulē nākšanas stāstā?
Neesmu vēl izdomājusi, kā par to gribu runāt. Zinu, ka gribu, bet nezinu, kā par to stāstīt, lai komentāri mani neiznīcinātu. (Domā.) Abi bērni piedzima Ogres slimnīcā, dzemdībās piedalījās vīrs, un ar mums bija brīnišķīga vecmāte. Pirmā meita dzima 14 stundas. Iztiku bez epidurālās anestēzijas, lai gan domāju, ka man to noteikti vajadzēs. Es pat aizmigu starp kontrakcijām! Atmodos, kad sākās sāpes. Bija līdzi gan ēteriskā eļļa, gan mūzika, gan spēka vārdi. Lai gan ļoti baidījos no dzemdībām, sev ieguvu apziņu “esmu malacis, pati piedzemdēju, man izdevās!”
Tomēr šis rozā burbulis pārplīsa nākamajā dienā, kad saņēmām sliktus analīžu rezultātus - pozitīvs streptakoks. Vajadzēja piebarot, sākās citas nebūšanas. Raudāju katru dienu.
Man tā sāpēja galva! Netiku svaigā gaisā, jo bija Covid laiks. Slimnīcā toreiz pavadījām astoņas dienas. Man tas bija murgs, milzīgs pārdzīvojums, tāpēc ļoti baidījos, ka ar otro meitu būs atkal tas pats.
Otrajā reizē bija citi izaicinājumi. 24. augustā man uzkāpa asinsspiediens, aizbraucu pie vecmātes pamērīt mazulim tonīšus un nodevu analīzes. Otrajā dienā zvanīja vecmāte un paziņoja, ka mani analīžu rezultāti nav labi. “Tev ir preeklempsija,” viņa teica. Tā nav bīstama bēbītim, bet ir bīstama mammai. Tā nu vecmāte izlēma mani sūtīt uz dzemdību ierosināšanu. Bija tik dīvaini zināt savu dzemdību laiku un datumu. Sataisījos, man bija ļoti labs noskaņojums. Vīram vēl vajadzēja sagaidīt dīvānu, viņš atbrauca vēlāk. Plānojām ūdens dzemdības, tāpēc mierīgi slimnīcā piepumpējām baseinu. Tad man pārdūra ūdeņus, sākās kontrakcijas - viss forši. Uz 17.00 atnāca vecmāte un secināja, ka atvērums ir vien divi centimetri. Kā - tikai?! Sajūtu ziņā šķita, ka esmu jau gatava dzemdēt. Vecmāte ielaida sistēmā divas pilītes mākslīgā oksitocīna, un abi ar Artūru gājā uz ģimenes palātu gaidīt kontrakcijas. O, un sagaidījām. Sākās tāda ballīte! Ieķēros pat Artūram matos! Un kā es bļāvu! Lai gan iepriekš, staigājot pa slimnīcas gaiteņiem, domāju - “Vai tad tiešām tā jābļauj?” (Smejas.)
Sākās stipras un regulāras kontrakcijas, un viss notika ļoti strauji. Vienā brīdī vīram saku - “Es jau dzemdēju, skrien meklē kādu, jūtu jau galviņu!” Atskrēja vecmāte, un meitiņa reāli piedzima tur pat palātā uz grīdas blakus gultai. Netikām līdz baseinam! (Smejamies.) Piedzima istabiņā, reāli - sanāk, ka man bija mājdzemdības! (Smejamies.)
Cilvēki runā, ka tas dzemdību trakums un laiks ar zīdaini paiet ātri un ātri viss aizmirstas. Tikai tas posms tāpat ir jāidzīvo, vai ne?
Es Instagram sekoju kādai meitenei Lotei. Mums ir līdzīga vecuma bērni. Un reiz viņa izteicās, ka vēlas izrauties no bērnkopības miglas. Tik trāpīgi! Es arī gaidu to brīdi, kad tiksim ārā no šīs miglas zonas. (Smaida.)
-KRISTĪNES PĒCVĀRDS-
Šobrīd, pārlasot šo interviju pirms publicēšanas, meitas ir jau divus mēnešus vecākas :) Pa šo laiku esmu ļoti tumšus savas dzīves laikus. Decembris bija krīzes laiks, visi saslimām, uzņēmos par daudz projektus - pat tos, kuri mani līdz šim bija piepildījuši un iepriecinājuši, šoreiz iztukšoja. Kad sabruku, sapratu, ka jāpārkāto dienas ritms un jāveic izmaiņas - atteicos no dažādiem darbiem un mācījos atpūsties, neko nedarot. Mācījos atjaunoties. Spiedu sevi gulēt, kad bija tāda iespēja. Sapratu, ka pasaule pagaidīs, ka varu darīt mazāk un ka patiesībā jau daru tik daudz - esmu ar meitām.
Mana šī gada vienīgā apņemšanās - runāt ar sevi iejūtīgi. Pamanīt, ko pagūstu, nevis, ko neizdaru.
Radīt sev mazāk stresa, mazāk sevi kritizēt, pieņemt, ka šobrīd esam dzīves posmā, ritmā ar maziem bērniem un dzīvot pateicībā.
***
留言